Trošu vagoniņš Prieks par fiziski invalīdiem Büşra: Büşra Aydar, kura ir fiziski invalīde cerebrālās triekas dēļ, īstenoja savu trošu vagoniņa sapni uz līnijas Şentepe-Yenimahalle.
Aidars, kurš ar savu ratiņkrēslu un ģimeni varēja viegli iekļūt gaisa vagoniņa kajītē, sacīja: "Es ieteikšu vagoniņu visiem saviem draugiem ar fizisku invaliditāti, man tas ļoti patika."
Büşra Aydar, kura varēja braukt ar vagoniņu, neizkāpjot no ratiņkrēsla trošu vagoniņa kabīņu sēdekļu "saliekamās" funkcijas dēļ, pateicās arī metropoles mēram Meliham Gökčekam.
Invalīdi tika ņemti vērā arī Şentepe-Yenimahalle trošu vagoniņā, ko Ankaras metropoles pašvaldība pirmo reizi Turcijā nodeva "sabiedriskā transporta" vajadzībām, taču piesaistīja ne tikai Ankaras iedzīvotāju, bet arī iedzīvotāju uzmanību. no daudzām Turcijas vietām.
BRAUCIENS AR ANKARU
Büşra Aydar, kura dzimusi Karabukā 1993. gadā un kļuva fiziski invalīde, zaudējot kustību cerebrālās triekas dēļ, īstenoja savu trošu vagoniņa sapni Ankarā.
Büşra Aydar, kura turpināja mācības ar apņēmību un vēlmi, neskatoties uz invaliditāti, nolēma piepildīt savu vēlmi pēc trošu vagoniņa, ko viņa ļoti mīlēja, bet nevarēja apmierināt, jo bažījas, ka ratiņkrēsls nederēs, kad viņa uzzināja, ka Yenimahalle-Şentepe līnijas kajītes bija "īpaši" paredzētas invalīdiem.
Büşra Aydar, kurš viegli sasniedza trošu vagoniņu kajītes ar invalīdu liftu, kas ir viens no simtiem Metropoles pašvaldības nodrošināto iekārtu, kas atvieglo invalīdu dzīvi, pilsētā izbūvējot kilometrus garas "takas". spēj īsā laikā un viegli iekāpt trošu vagoniņā, pateicoties kajītēs esošo sēdekļu "salokāmajai" funkcijai.
Büşra Aydar, kura kopā ar savu māti Emine Aydar sāka savu ceļojumu no Jenimahalle stacijas ar trošu vagoniņu, līdz Şentepe stacijai noskatījās Ankaru pēc sirds patikas.
Büşra Aydar, kura turpināja savu ceļojumu, vērojot Ankaru no augstākā punkta, atgriežoties no Sentepes stacijas, dalījās savā laimē ar savu māti.
"ES AIZMIRSU "ŠĶĒRSLIS" GAISĀ"
Büşra Aydar, kuras ceļojums beidzās Jenimahalle stacijā, aprakstīja savas sajūtas šādi, kad viņa izkāpa no trošu vagoniņa:
“Agrāk Samsunā biju braucis ar trošu vagoniņu, taču kajītes bija ļoti šauras, un es tik tikko varēju tajā uzkāpt. Šī iemesla dēļ man bija aizspriedumi par braukšanu ar trošu vagoniņu. Tā kā esmu fiziski invalīds, es nedomāju, ka varētu braukt ar trošu vagoniņu, un es sev jautāju: "Kā es varu braukt pa vagoniņu ar ratiņkrēslu?" Tomēr es uzzināju, ka Yenimahalle līnijas kajītes ir īpašas. Ierodoties Gaisa vagoniņa stacijā, es varēju ļoti viegli iekļūt kajītēs, neizkāpjot no ratiņkrēsla, pateicoties salona sēdekļu nolokāmajai funkcijai. Man bija patīkams brauciens ar trošu vagoniņu ar Ankaras skatu, bez satiksmes stresa, un pats galvenais, es kā invalīds braucu ar trošu vagoniņu, nesastopoties ar šķēršļiem. Man ļoti patika, ieteikšu šo braucienu visiem saviem fiziski invalīdiem. "Es vēlētos pateikties metropoles mēram Meliham Gökčekam par pakalpojumu sniegšanu invalīdiem."
“SALOKAMAIS” SĒDEKLIS KABĪTEI
EGO Ģenerāldirekcija pievērš uzmanību tam, lai izstrādātu dizainus vienotos apstākļos, lai tos varētu izmantot ikviens, nevis veidotu atsevišķas telpas un aprīkojumu dažādu kategoriju iedzīvotājiem pēc viņu fiziskajām spējām.
Šajā kontekstā EGO ģenerāldirektorāta amatpersonas nodrošināja, ka trošu vagoniņa kajītēs tika uzstādīti "saliekamie" sēdekļi, lai nodrošinātu, ka invalīdi var piedalīties sabiedriskajā dzīvē ar vienlīdzīgām iespējām ar cilvēkiem bez invaliditātes.