Migrācijas kustības pasaulē strauji pieaug. Miljoniem cilvēku imigrē uz dažādām vietām vai nu brīvprātīgi, vai viņu fiziskās un ekonomiskās drošības apsvērumu dēļ. Psihologs Salihs Murats Pakers vērsa uzmanību uz migrācijas psiholoģiju un gaidāmo klimata bēgļu skaita pieaugumu turpmākajos gados.
Mūsu laikmetā migrācijas kustības ir paātrinājušās gandrīz visā pasaulē. Miljoniem cilvēku katru gadu migrē, dažreiz brīvprātīgi, lai iegūtu labāku dzīvi, izglītību, darbu, bet vairumā gadījumu, lai izvairītos no kara, apspiešanas vai smagas nabadzības. Tiek lēsts, ka desmitiem miljonu cilvēku turpmākajās desmitgadēs kļūs par klimata bēgļiem tādu problēmu dēļ kā sausums, bads un plūdi, kas, sagaidāms, pieaugs līdz ar klimata krīzes saasināšanos.
Psihologs Salihs Murats Pakers vērsa uzmanību uz jautājuma nozīmīgumu un teica:
Kāda ir migrācijas psiholoģiskā/traumatiskā ietekme uz cilvēkiem? Kad šīs sekas kļūst pastāvīgas, kādas problēmas rodas starp imigrantiem un vietējiem iedzīvotājiem?
Migrācija ir ļoti sarežģīta parādība. Darbojas daudzi faktori un par migrācijas psiholoģiju var runāt tikai sarežģītas matricas kontekstā, kur tiek ņemti vērā arī sociālpolitiskie un ekonomiskie faktori. Paturot to prātā, var runāt par trim posmiem, jo tas atvieglos migrācijas psiholoģijas analīzi: pirmsmigrācijas, pēcmigrācijas un pēcmigrācijas. Aplūkojot migrāciju no psiholoģiskā viedokļa un palīdzot cilvēkiem, kuriem migrācijas dēļ rodas psiholoģiskas grūtības, ir nepieciešams izvērtēt šo trīs posmu pozitīvos un negatīvos aspektus. Katrai imigrantam un grupai šīs īpašības var būt diezgan atšķirīgas. Tikai šo daudzo faktoru kopējās ietekmes rezultātā mēs varam saprast, kā migrācija ietekmē indivīdus un grupas. Tāpēc pirmais, kas mums par šo tēmu būtu jāsaka, ir tas, ka migrācijas psiholoģiskās sekas lielā mērā ir saistītas ar individuālu vai grupu. Tomēr tas, ka mēs to esam teikuši, nenozīmē, ka ir daži faktori, kam jāpievērš īpaša uzmanība, runājot par imigrāciju.
Pirmsmigrācijas faktori
Piemēram, starp faktoriem, kas izriet no pirmsmigrācijas perioda, ļoti svarīgs ir migrācijas cēlonis un pazudušo lielums un dziļums. Piespiedu migrācija, protams, ir apgrūtinošāka nekā “brīvprātīgā” migrācija. Ja jums ir jābēg no vietas, lai glābtu savu dzīvību, jums jātiek galā gan ar draudu un vajāšanas traumu, kas pie tā noveda, gan ar nastu, kad pēkšņi un pilnīgi nesagatavotam pamest dzimteni. Turklāt ļoti svarīgi ir arī atstāto un šajā ziņā pazudušo izmēri. Jo vairāk lietu, kas atbalsta, aizsargā un stiprina cilvēkus, paliks aiz muguras, jo negatīvāks būs migrācijas psiholoģiskais efekts. Kas tie ir? Šeit ir cilvēku mīļie, viņu tuvākā apkārtne, tas ir, viņu tīkli, valodas, kultūras, darbs vai skolas, ienākumi, dzīves līmenis, ciems, pilsēta vai dzimtene, ko viņi pazīst. Jo vairāk to atstāj, jo vairāk ir riska faktoru. Perimigrācijas posmā jāapsver, cik drošs, bīstams vai izaicinošs ir šis ceļojums.
Pēcmigrācijas faktori
Ņemot vērā pēcmigrācijas periodu, jāņem vērā migrācijas vietas īpatnības. Migrācijas negatīvās sekas būs mazākas, ja migrācijas vieta būs mazāk izslēdzoša un diskriminējoša un vairāk piemērota migrantu zaudējumu kompensēšanai. Jebkurā gadījumā katrā imigrācijas lietā kaut kas pazaudēts vienā vai otrā līmenī ir neizbēgams. Kaut kas ir palicis aiz muguras, un jums jāsāk no jauna. Ja jūsu zaudējumi ir lieli un jaunais mājoklis pret jums neizturas draudzīgi, atbalstoši, var apvienoties pietiekami daudz riska faktoru dažādu psiholoģisku grūtību attīstībai. Visbiežāk sastopamās psiholoģiskās grūtības šajās situācijās ir depresija, trauksme un attiecību problēmas. Neviena cilvēku grupa nav pasargāta no šādām problēmām. Ikvienam ir atšķirīgs veids, kā tikt galā ar šiem izaicinājumiem un tikt galā ar tiem. Piemēram, ja migrācijas vietā nepieciešama jauna valoda, bērni ir izdevīgāki nekā viņu vecāki. Taču, no otras puses, bērniem svarīgāka ir attiecību tīklu nepārtrauktība. Rezultātā, jo ātrāk un labāk notiks ekonomiskā un kultūras integrācija jaunajā galamērķī, jo mazāka ietekme būs migrācijas psiholoģiskajiem riska faktoriem. Piemēram, ja vīrs strādā, bet sieva paliek mājās un papildus tam nav atbalstošas sociālās vides, viņam būs vieglāk izveidot nomāktu garastāvokli. Viens no izplatītākajiem veidiem, kā tikt galā ar migrācijas grūtībām, ir getoizācija. Līdzīgas izcelsmes cilvēki veido geto pret jauno ārējo vidi, ko viņi uzskata par bīstamu vai bīstamu. Šis geto var būt telpisks vai psiholoģisks/relāciju geto pat tad, ja viņi dzīvo izkaisītās vietās.
Geto ir sava veida solidaritātes tīkls, centieni kompensēt migrācijas radītos zaudējumus. Geto var uzskatīt par funkcionālu pirmo soli integrācijas procesā jaunajā vietā, ja tas nav pārspīlēts un nav pārāk stingri norobežots. Cilvēki migrē un sāk dzīvot geto, kur sākotnēji jutās drošāk. Laika gaitā ar izmēģinājumu un kļūdu palīdzību viņi var pārvietoties ārpus geto robežām un pakāpeniski integrēties. Taču, ja migrācijas vietā ir naidīga/diskriminējoša attieksme pret imigrantiem, priekšplānā izvirzās pašsaglabāšanās, nevis integrācija un turpinās getoizācija. Getoizācija pēc kāda laika var radīt savu dinamiku un radīt daudzas problēmas. Galvenais no tiem ir fakts, ka imigrantiem (jaunpienācējiem) un vietējiem iedzīvotājiem (patiesībā "vecākiem") nebūs iespējas vienam otru iepazīt, radot aizspriedumiem piesātinātu spriedzi, kas var izraisīt vardarbību. Lielākā atbildība par getoizācijas pārtraukšanu gulstas uz esošo politisko un sociālo sistēmu, nevis imigrāciju. Imigranti nenāca prieka pēc; Viņi atstāja daudzas lietas. Pirmkārt, to pieņemot un saprotot, ir jāievieš daudzdimensionāli palīdzības/atbalsta mehānismi.
Vai migrācija arī ir trauma?
Migrācija ir nedaudz atšķirīga parādība. Tam nav obligāti jābūt traumatiskam. Taču tas bieži ir ļoti sarežģīts process, var būt saistīts ar vairākiem upuriem, tas var būt saistīts ar izbēgšanu no tādiem traumatiskiem notikumiem kā karš, galamērķis var būt pilns ar diskrimināciju utt.
Kāda ir migrācijas vietas savstarpējā ietekme uz imigrantiem? Un kāda traumatiska ietekme šajā mijiedarbībā ir kultūras atšķirībām uz identitātes veidošanos?
Imigrants, iespējams, ar daudzām traumām un vairākām pazušanām, ir sasniedzis jaunu sociālo vairākumu jaunā vietā, kā minoritāšu grupa vai ne kā viena ģimene vai kā viens cilvēks. Viņi atstāja savas mājas, ciematus, apkaimi, pilsētas, valstis, mīļotos, kultūras un valodas. Viņiem jau ir jātiek galā ar milzīgiem zaudējumiem/bēdām, traumatisku stresu un pielāgošanās problēmām. Protams, imigranta labklājību pamatīgi ietekmēs tas, cik iekļaujošs (draudzīgs) un ekskluzīvs (ienaidnieks) ir jaunais sociālais vairākums un institūcijas pret viņu. Iekļaujošā, atbalstošā vidē imigranti vieglāk pāriet uz atveseļošanās un atlīdzināšanas režīmu, savukārt sociālajā vidē, kur ir augsts naidīgums un diskriminācija, imigrantu brūces turpina asiņot. Jo pamata uzticību nevar atjaunot.
Imigrantiem ir maz iespēju sociālajā vidē, kurā dominē autoritāras, izslēdzošas, ksenofobiskas, nacionālistiskas un rasistiskas iezīmes, kas nav draudzīgas un egalitāras dažādām kultūrām. Ja to ir mazāk, tie kļūst atomizēti, ja tie ir vāji. Priekšplānā izvirzīsies strauja atteikšanās no savas kultūras, naids pret savu identitāti un piespiedu asimilācija. Ja viņi ir pietiekami liela minoritāte, lai veidotu geto, tad viņi var iekšēji attīstīties, mēģinot radikālāk pieķerties savai vecajai identitātei, pareizāk sakot, vēl radikālāk rekonstruējot to. Šajā gadījumā var būt iespējama ļoti reakcionāra identitātes konstrukcija.
Integrācija un hibridizācija uz vienlīdzības pamata ir ticamākais un vismazāk kaitējošais risinājums šai migrācijas problēmai gan migrantiem, gan vietējiem iedzīvotājiem. No vienas puses, tiks atzītas, ievērotas kultūras atšķirības un atzītas viņu tiesības. No otras puses, tā vietā, lai šīs atšķirības slēptu kā iesaldētas apsēstības, tiks plaši atvērti veidi, kā ikviens var mācīties un iegūt kaut ko no citas kultūras, proti, kultūras hibridizāciju. Lai tas notiktu loģiski, priekšroka jādod pakāpeniskai/sagremojamai migrācijai, nevis pēkšņas/lielas migrācijas viļņiem, jāizstrādā kultūras integrācijas programmas gan imigrantiem, gan vietējiem iedzīvotājiem, aktīvi jācīnās pret diskrimināciju.
Esi pirmais, kas komentē