Pelins Parlaks, kurš strādā Izmiras metropoles pašvaldības ugunsdzēsēju departamentā, bija viena no pirmajām komandām, kas piedalījās meklēšanas un glābšanas pasākumos Antakijā pēc zemestrīces. Briljants teica: “Kad tu esi liecinieks tam, ko pārdzīvo cilvēki, tu nevari turpināt lietas ierastajā dzīves gaitā. Varbūt viņam nevajadzētu. Es vairs neesmu tas pats Pelins. Mēs kopā tiksim ārā no drupām,» viņš sacīja.
Pelins Parlaks, 11 gadus vecs ugunsdzēsējs Izmiras metropoles pašvaldības ugunsdzēsības departamentā, strādāja Hatay Antakya, kuru skāra zemestrīce. Viena no divām sievietēm pirmajā meklēšanas un glābšanas komandā, kas devās uz reģionu tūlīt pēc katastrofas, 31 gadu vecais Parlaks ar asarām stāstīja par savu 8 dienu darba laiku. Piedzīvojot emocionālus mirkļus, saskaroties ar to, ko viņš bija aculiecinieks, un viņam bija grūtības tos ietērpt vārdos, Parlaks sacīja: "Es nedomāju, ka cilvēki, kas turp dodas un nāks, atkal būs tā pati persona. Emocionāli mēs piedzīvojām ļoti dažādas lietas. Es vairs neesmu tas pats Pelins.
Viņi sasniedza zemestrīces upurus vrakā
Pelina Parlaka, 3,5 gadus vecas meitas māte, sacīja: “Kad mēs devāmies uz reģionu, mēs nekavējoties sākām meklēšanas un glābšanas darbus. Mūsu darbs pastiprinājās vietā, kur bija dzirdama mazākā skaņa. Mūsu mērķis bija izglābt kādu dzīvu no gruvešiem. Mēs gribējām, lai varētu pieskarties kādam citam, dzirdēt kāda balsi un palīdzēt. Bija arī daži, kurus mēs sasniedzām no Enkas un droši izvedām ārā," viņš teica.
“Mēs visi darījām visu iespējamo”
Paskaidrojot, ka viņiem bija ļoti grūts laiks, Parlaks sacīja: “Bija pastāvīgi pēcgrūdieni, mēs tur piedzīvojām otru lielāko zemestrīci. Tā bija riskanta vide. Kamēr strādājām, bijām nervozi, taču centāmies nodrošināt savu drošību un pēc iespējas ātrāk aizvākt gružus. Neviens no mums nedomāja: "Ar mani šeit kaut kas notiks", visi darīja visu iespējamo," viņš teica.
"Neskatoties uz visu, mēs turpināsim strādāt"
Uzsverot, ka viņa bija lieciniece lietām, ko Antakijā nekad nebija pieredzējusi, Pelins Parlaks sacīja: “Kad es atgriezos Izmirā pēc Hatajā pieredzētā un katastrofas, ko piedzīvojām, es sapratu, ka sāku izjust nemieru. Man ir meita, es arī sāku par viņu uztraukties. Neskatoties uz visu, mēs turpināsim strādāt. Tagad mēs esam koncentrējušies uz to, ko varam darīt kā komanda, un apmācību, kas mums ir jāapgūst, lai kļūtu profesionāli, lai palīdzētu vairāk cilvēku iespējamās zemestrīcēs.
“Mēs kopā pacelsimies no vraka”
Briljants, kurš, aprakstot savus pārdzīvojumus, bieži bija emocionāls, sacīja: “Hatejā cilvēki gaidīja savus radiniekus, iededzinot uguni drupu galā. Tie, kas gaidīja, kad no vraka izglābs savus tuviniekus, bija vairāk nocietināti nekā mēs. Viņi mums ļoti palīdzēja. Patiešām, mēs visi pielikām pārcilvēciskas pūles, bet es vēlos, lai mēs būtu varējuši paveikt vairāk. Es vēlējos, kaut es būtu divi, lai traucētu kādam citam, lai atkal mainītu kāda dzīvi. Tā bija pirmā tik liela mēroga katastrofa pēc Izmiras zemestrīces. Tātad tas atrodas atsevišķā vietā. Man tur bija iespēja pieskarties daudziem cilvēkiem. Kad tu esi liecinieks tam, ko pārdzīvo cilvēki, tu nevari turpināt lietas ierastajā dzīvē. Varbūt viņam nevajadzētu. Mēs kopā tiksim ārā no drupām,» viņš sacīja.
Pēc zemestrīces reģionā strādāja aptuveni 300 darbinieki no Izmiras metropoles pašvaldības ugunsdzēsības dienesta. Daļa ugunsdzēsēju joprojām dežurē.