Pirmie dzelzceļi Osmaņu impērijā tika realizēti ar dažām privilēģijām, kas tika piešķirtas Lielbritānijas franču uzņēmumiem Rumelijā. Tomēr vēlāk valstsvīri nolēma Anatolijā būvējamās līnijas izgatavot kopā ar valsts kasi. Pirmais mēģinājums tam bija līnija starp Haydarpaşa İzmit. Izmantojot šo pieredzi, tika saprasts, ka dzelzceļa izbūve bija dārgs darbs un ka jaunos objektus nevarēja uzbūvēt ar šīs dienas valsts objektiem. Šajā ziņojumā Nafijas ministrs Hasans Fehmi Pasha, viens no Abdulhamid II vizieriem, tika prezentēts Grand Vizier 1880; Viņš paziņoja, ka koncesiju piešķiršana ārvalstu uzņēmumiem dzelzceļa būvei nav kaitīga un ka daži pasākumi tiks veikti un ieguvumi tiks palielināti.
Dzelzceļš bija vissvarīgākais pārvietošanās līdzeklis, lai savienotu provinces ar provincēm. Pirmie dzelzceļi, kurus pilsētas attīstīja pilsētas attīstībā, ir devuši ievērojamu ieguldījumu. Redzot pirmās pieredzes pozitīvo efektu, valstsvīri noveda pie lielākiem dzelzceļa projektiem. Viens no tiem bija dzelzceļa projekts no Stambulas uz Bagdādi. Šī dzelzceļa līnija savienotu Anatoliju un Irāku. Projekts dotu ieguldījumu gan valsts ekonomikā, gan sabiedriskās kārtības izveidē reģionā.
Līnijai starp Stambulu un Bagdādi tika apsvērti divi dažādi ceļu maršruti. Pirmais šķērsos Izmiru - Afjonkarahisaru - Eskišehiru - Ankaru - Sivasu - Malatju - Dijarbakiru - Mosulu un sasniegs Bagdādi, bet otrs sasniegs Izmiru - Eskišehiru. - Kütahya - Afyon - Konya - Adana - Viņš sasniegtu Bagdādi, sekojot Eifratas labajā krastā no Alepo-Anbarli. Pirmais maršruts bija dārgs un tika uzskatīts par militāri neērtu. Savukārt otrs veids no netiešā militārā viedokļa bija mazāk neērts, jo tas būtu gan lēts, gan tālu no robežām.
Eiropas valstis izrādīja lielu interesi par šo projektu, kura politiskais mērķis bija savienot Anatoliju ar Bagdādi un pēc tam ar Basru, kas arī uzlabos reģionālo tirdzniecību. Par šo projektu notika politiskās cīņas. Par šo projektu savā starpā sacentās Lielbritānijas, Francijas, Krievijas un Vācijas uzņēmumi. Sultāns II. Savukārt Abdülhamits nedomāja šo projektu atdot šo štatu uzņēmumiem, pamatojoties uz to, ka Anglija un Francija ievēroja valsts sadalīšanas politiku. Krievus tik un tā vajadzēja turēt tālāk no Anatolijas.
Esi pirmais, kas komentē